Recomendados
Mais conteúdo relacionado
Mais procurados
Mais procurados (20)
Destaque
Semelhante a Zveri man!
Semelhante a Zveri man! (14)
Zveri man!
- 1. Pauls Bankovskis ZVĒRI MAN!
- 2. Reiz dzīvoja pilsēta, un pilsētā dzīvoja mājas. Mājās dzīvoja cilvēki un mājās dzīvoja zvēri. Es jums zvēru.
- 4. 6 – Mosties! – Kāpēc? – Ir rīts! – Man nāk miegs! – Celies! – Kāpēc? – Celies! – Lies mani mierā! – Mosties! Celies! Mosties! – Ko tev vajag? – Es gribu, lai tu celies! – Kas tu esi? – Es esmu muša.
- 6. 11 Kārtējo reizi saskaitīti un izķerti, bebri atgriezās pilsētas kanālā. Viņi cerēja kļūt noderīgi. Viens no bebriem samirkušā cilvēku avīzē bija lasījis, ka gaidāmi plūdi. Tā nu bebri ķērās pie darba un pretī Latvijas kuģniecības ēkai sāka būvēt aizsprostu. Taču pavasarī ieradās med- nieki, dzīvniekus saskaitīja un atkal aizveda. Tā tas turpinājās gadu no gada, avīze kļuva arvien vecāka un vecāka, līdz izjuka pavisam, un neviens pats bebrs vairs nevarēja pateikt, kas tur īsti bijis rakstīts.
- 8. Kādā mājā bija apmeties zvērs. 15 Tuvojoties ziemai, viņš savāca un mājā sanesa zīles. Reiz zvērs atgriezās pie saviem krājumiem un atklāja, ka zīles ir apēstas. Zvērs nenojauta, ka pirms viņa mājā jau pirms daudziem gadiem apmetušies cilvēki.
- 10. 18 Lauku zvirbulis aizlidoja uz pilsētu, nomina pilsētas pūcītei kāju un kļuva par pilsētas zvirbuli.
- 11. 20 Ziemā kanālmalā pie universitātes pēkšķēja latviešu pīles. – Kas bija tas cilvēks īsās biksītēs, kas nupat paskrēja garām? – vaicāja viena. – Tas bija zinātņu doktors, - teica otra. – Nepūt pīlītes! Tas bija trakais profesors, kas tepat parkā uz soliņa pārdeva savas grāmatas, – teica trešā. – Par ko tās grāmatas ir? – vaicāja ceturtā. – Ai, es nezinu, – teica piektā. – Varbūt vajadzēja aiziet un iemest aci, – teica sestā. – Ir jau labi arī tāpat vien, – noteica septītā. - Re, maize arī pati nāk.
- 13. Vecā žurka dzīvoja pagalmā. Viņa cerēja sagaidīt brīdi, kad nevienā no mājām vairs nedzīvos cilvēki, un tas viss piederēs viņai vien. Katru vakaru viņa sēdēja pagalma vidū un namu logos vēroja cilvēku dzīvi. Aizrāvusies ar vērošanu, pēc kāda laika viņa pilnībā aizmirsa, ka ir žurka. 24
- 14. Mitrene no lauku kompostkaudzes aizbrauca ciemos pie pilsētas mitrenēm uz atkritumu kon- teineru. Tur viņa līdz ausīm iemīlējās. Pārējās mitrenes gan par viņu zobojās. Lauku mitrenei 26 nebija ne jausmas, ka maigi rozā būtne nav aizmi- gusi mitreņu princese, bet gan garnele. Turklāt garnele bija saldēta.
- 15. Balodis atnāca pie advokāta un sūdzējās, ka esot izmests no ligzdas. Viņš bija izmests no ligzdas, ko bija uzbūvējis dzelzceļa stacijā, izmests no ligzdas, kas bija novīta skolas sporta zālē, no ligzdas, kas bija bijusi automašīnu mazgātavā un no ligzdas, ko viņš bija ierīkojis lielveikalā pie pašiem griestiem. - Bet kāpēc jūs esat atnācis tieši pie manis? - prasīja advokāts. - Es nebūt neuzskatu sevi par dzīvnieku pasaules vai ligzdu speciālistu. - Kā? - nesaprata balodis. - Bet pie durvīm taču rakstīts, ka jūs esat zvērināts advokāts. 28
- 16. 30 Tika sakostas šalles un cimdi, zeķes un jakas, svārki un sagšas, mēteļi un frakas - lielajā trīsdurvju drēbjuskapī bija sācies lielais kodiens.
- 17. No samīšanas vaboli paglāba lielvaikala iepirkumu ratiņu stūmējs. Darbā viņš bija pieņemts uz pārbaudes laiku. Līdz pārbaudes laika beigām bija atlikušas trīs dienas. Aiznesis vaboli mājās, viņš to kopa un par viņu rūpējās. Darbā viņš neparādījās nedz nākamajā, nedz aiznākamajā dienā, un kopš tā laika dzīvoja ar vaboli laimīgi. 32
- 19. Reiz, sensenos laikos Gaujas krastos dzīvoja lakstīgala. 20. gadsimta 90. gadu sākumā lakstīgala ar visiem bērniem aizlidoja uz pilsētu. Viņa bija dzirdējusi, ka Rīgas torņa galiņā varētu būt brīva dziedāšanas vieta. Taču pilsētā nekas nebija tā, kā iepriekš cerēts – torņa galā jau bija iesēdies kaut kāds vecs zelta gailis, un vispār - viss tik dārgs, tik dārgs. Tā nu lakstīgala dzīvoja pa māju un uzņēma viesus - mājās sākās nebeidzams salidojums. Nāca visādi – sen aizmirsti radinieki, lūdzējas, vecāku darba kolēģi, bijušie mīļākie un kādreizējie skolasbiedri. Bet bērni tikmēr cepa gaļu. Tauki gan iztecēja ugunī – vidžu, vidžu čurks! Taču viesi vienalga ēda un slavēja, un pēcāk sāka saukt par lidiņu. Arī es tur biju un to gaļu ēdu, mutē netika, tikai bārdā iesprūda. 37
- 20. Reiz dzīvoja kuce. Laukos kuce skrēja pa pļavām un pa mežiem, 39 bet pilsētā gulēja, sapņoja un skuma. Viņa bija ļoti skumja un vientuļa pilsētas kuce. Kādudien laukos viņa satika vēl vienu suni. - Kā tevi sauc? – ošņāja kuce. - Es esmu pūdelis, – teica svešais. Kuce bija jau veca un slikti dzirdēja, tāpēc saklausīja – pudelis. Kopš tā laika viņa ir kļuvusi vēl skumjāka un vēl nomāktāka. Ikreiz, kad saimnieks pārnāk no veikala un atnes kaut ko pudelē – vienalga, vai tas būtu piens, minerālūdens vai alus, – kucei ir aizdomas, ka saimnieks viņu vairs nemīl. Nemīl tik ļoti, ka grasās atdot dzīvnieku patversmei un viņas vietā ir nopircis pudeli.
- 23. Pauls Bankovskis ZVĒRI MAN! Ⓒ Atvērt šeit, 2010 Ⓒ Pauls Bankovskis, 2010
- 24. ZVĒRI MAN!
- 25. Vairums zvēru pagatavoti, izmantojot vienu un to 0 pašu principu, kura pamatā ir vienkārša pegrieztne (0). Izgriežot šo formu, salocot, nelielās papīra mēlītes izvelkot caur iegriezumiem un atlokot (1-2), iespējams iegūt telpisku formu. ZVĒRI MAN! Ja papīrs nav pietiekami stingrs, mēlītes formas iekšpusē var nostiprināt ar līmi vai līmlenti. Atkarībā no ķīļveida iegriezumu platuma, forma būs vai nu izliektāka un “dziļāka”, vai lēzenāka un “seklāka”. Šāda forma var kļūt par dzīvnieka ķermeni, par automašīnu - par visu, kas ienāk prātā. Ja tev ir kartona kaste vai iesaiņojuma papīrs, nemet to uzreiz laukā, bet ieskaties vērīgi - arī šķietami necils materiāls var būt skaists, un bieži vien no nevajadzīgas lietas ir iespējams kaut ko pagatavot. 1 2 3 a b c d