3. Aspazija
Tāda es esmu
Tik jautra kā burbuļu avotiņš,
Tik sēra kā pāri tam vītoliņš,
Deg acīs zaļš spītības uguntiņš,
Iz pirkstu galiem skrej zibentiņš –
Jā, tāda es esmu, to zinat!
Nu nākat un manu mīklu minat!
Starp ikdienas rupjiem skārieniem,
Starp pārdzīvotiem uzskatiem
Es esmu kā roze starp rāceņiem,
Kā uguns starp sausiem žagariem –
Jā, tāda es esmu, to zināt!
Nu nākat sev pirkstus apdedzināt!
(“Saulains stūrītis”, 1910)
4. Aspazija
Aspazija (dzim. Johanna Emīlija Lizete Rozenberga) –
dzejniece, dramaturģe, sabiedriska darbiniece.
Ārkārtīgi spilgta, daudzveidīga un pretrunīga
personība.
Foto:
http://www.km.gov.lv/lv/jaunumi/?news_id=4449
5. Aspazija dzimusi 1865.gada 16.martā Zaļenieku pagasta Daukšās saimnieka ģimenē.
Laika posmā no 1874.gada līdz 1884.gadam Aspazija mācījās Zaļāsmuižas pagastskolā,
Jelgavas Dorotejas meiteņu skolā un Trīsvienības sieviešu ģimnāzijā, no kuras īsi pirms
beigšanas izstājusies.
Daukšas. Foto:
http://www.panoramio.com/photo/10605228
6. Aspazija
1887. gadā laikrakstā "Dienas Lapa" feļetona pielikumā tika publicēts viņas dzejolis
"Jaunā gadā", viņa piedalījās lugu konkursā ar drāmu "Atriebēja", taču tā netika
iespiesta cenzūras iebildumu dēļ. Tajā centrālā varone ir sieviete, kas uzdrošinās
vērsties pret sabiedrības trulumu, kritizēdama dažādus tā laika aizspriedumus.
7. Aspazija
Pēc neveiksmīgām laulībām ar Vilhelmu Maksi Valteru
kopā ar ģimeni pārcēlusies uz Jelgavu. Strādājusi par
mājskolotāju.
1893.-1895. gadā Aspazija strādā Rīgas Latviešu teātrī,
pēc tam iesaistās jaunstrāvnieku darbībā.
1897. gadā apprecējusies ar dzejnieku Raini (Jāni
Pliekšānu). Pēc Raiņa apcietināšanas un izsūtīšanas
laiku pa laikam dzīvojusi pie viņa Pleskavā un
Slobodskā, kā arī Rīgā, kur strādājusi laikrakstā
“Dienas Lapa”, abi kopīgi tulkojuši J.V. Gētes darbus.
Foto:
http://memorialiemuzeji.lv/personibas/rainis/
8. Aspazija
Jau ar pirmo lirikas krājumu ”Sarkanās puķes” (1897) par viņas mērķi kļūst dzīves
dziļākās jēgas atklāšana, vēlme izkļūt no dzīves seklās ikdienības un iekļauties
augstākās esamības sfērās:
”Šurp, vētra, sagrāb mani
Ar saviem viesuļiem
Un augšup pacel mani
Pār zemes putekļiem!”
9. Aspazija
Aspazijas lirikā, tāpat kā dramaturģijā, dominē dzīves un dzīvības kā intensīvas
trauksmes, kā vētras, kā aizrautīga nemiera izpratne. Viņa savus varoņus identificē ar
uguns liesmām, ar zibeņiem, kas traucas nākotnē un tiesā tagadni. Aspazijas radītais
dzejas varonis ir dumpinieks, protestētājs, aktīvs jaunu vērtību cīnītājs, kurš tic savai
misijai un savam spēkam:
”Mani spārni nes, man rokās spēks,
Es grauju - un pasaule plaisā.”
10. Aspazija
Pēc 1905. gada revolūcijas abi ar Raini devušies trimdā uz Šveici un apmetušies Kastanjolā
pie Lugano ezera. Latvijā atgriezušies 1920. gadā, Aspazija bijusi Satversmes sapulces
locekle.
Pēc Raiņa nāves piedalījusies viņa atstāto manuskriptu izdošanā. Apbalvota ar Triju
Zvaigžņu ordeni (1926), II šķiras Atzinības krustu (1938) un augstāko valsts
apbalvojumu – Tēvzemes balvu (1939).
Aspazija mirusi 1943. gada 5. novembrī, apbedīta blakus savam vīram Raiņa kapos. 1996.
gadā Aspazijas pēdējā dzīvesvietā Dubultos atvērts muzejs.
17. Aspazija
Ik pavasari
Ik pavasari, ik pavasari
Vai nenotiek jauni brīnumi?
Nu saki!
Vai rozes nezied sārtāki?
Vai līdzi tu ziedēt negribi?
Nu saki!
Vai mākoņi nelido vieglāki?
Vai līdzi lidot neiesi?
Nu saki!
Ik pavasari, ik pavasari
Aug ērkšķiem jauni dzeloņi,
Top čūskām zobi asāki;
Vai līdzi cīņā neiesi?
Nu – saki!
(“Ziedu klēpis”, 1912)
20. Raksti par Aspaziju LNB Nacionālās
bibliogrāfijas datu bāzē
Pieejami internetā: www.lnb.lv
21. Aspazijas darbi Kuldīgas Galvenās bibliotēkas
katalogā
Pieejami Kuldīgas Galvenās bibliotēkas
mājas lapā: biblio.kuldiga.lv
22. Aspazija
PĒC MANIS
Kad iešu – negribu aiziet tā,
Aiziet neziņā,
Es gribu palikt jums atmiņā.
Es nācu pie jums ar jaunu veidu,
Ar jaunu mīlu,
Ar jaunu naidu;
Jaunu jūtu vētru es sacēlu,
Jaunas daiļuma zvaigznes es iededzu,
Es sildīju jūsu augsto telpu
Ar savas karstās dvēseles elpu
Un pārrāvu jūsu stingumu
Ar sajūsmas šalcošo plūdumu.
Kad iešu, negribu aiziet tā,
Aiziet neziņā.
Es gribu palikt jums atmiņā.
Ak, palikt jūsu mīlā vēl,
Kā saule purpura krāsās kvēl,
Kad tā jau sen ir nogājusi,
Lai dzīve man pakaļ noviļņo vēl
Kā jūra, kad vētra pārgājusi.
23. Aspazija
Kad iešu – tā negribu projām iet:
Savu saturu gribu vēl citos liet,
Mana drausma lai vājākās dvēselēs riet.
Savu laiku es gribu pie zvaigznēm siet,
Savu sauli pār visiem kā vēdekli plest
Un aizejot varvīksnu pakaļ mest,
Kad miesa dziļi zem velēnām guls,
Lai zemei cauri vēl pukst mans pulss.
24. Aspazija
«Skaists un liels ir cilvēka mūžs, ja tas pavadīts darbā un ja
darbs bijis radošs, kur pats darbonis audzis līdz ar viņu.»
(Aspazija)
