1. Gundars Ķeniņš-Kings
Krīzes laika komentāri
Fragmenti no topošās grāmatas
IEVADVĀRDI
Ar šo, manu septīto un pēdējo grāmatu par saimnieciskiem jautājumiem, mans galvenais nolūks ir pa-
līdzēt tiem, kuri ir izšķīrušies izrauties uz augšu, paši sev palīdzēt.. Es ceru, ka ar labāku uzplūdu, atplūdu, krīzes
un depresiju izpratni manu lasītāji varēs pārskatīt iespējas vērtīgākam darbam, nospraust sev piemērotus
mērķus un izvēlēties veiksmīgas stratēģijas. Tas ir nepieciešami katra savai izaugsmei šajā saimnieciski, poli-
tiskā un sociāli ārkārtīgi sarežģītā laikā. Taisni tagad mainās visa saimnieciskā pasaule, nekas gluži neatgriežas
ierastā vietā, un mūsu pašu un Latvijas tālāko attīstību veido jauni, savā ietekmē vēl maz pazīstami spēki. Pēc
divdesmit gadiem mēs atkal varam sagaidīt lielas pārmaiņas savā un visas Latvijas tautas dzīvē. lielo pārmaiņu laikā.
Man šis uzdevums liekas svarīgs diezgan, lai ar maniem vērojumiem dalītos ar plašāku auditoriju. Ātri
nāk gan gaidīti, gan maz gaidīti uzplūidi un atplūdi. Tie liekas katrreiz mainījušies, bet tie vienmēr nes sev līdzi
gan vecākas tradicijas un ieradumus, gan jaunas idejas un pārsteidzošus zinātniskus un tehnoloģiskus uzlaboju-
mus un atradumus. Piekrītu Harvarda Universitātes profesora Jozefa Šūmpētera slavenajiem vārdiem, ka
jaunais nežēlīgi sagrauj un aizslauka projām veco, lai dotu vieta jaunām idejām un metodēm, kas ar laiku cilvē-
cei kalpos labāk. Šajās arvien straujākās pārmaiņās mums jābūt gataviem ātri papildināt ne tikai savas
zināšanas un darbus, bet būt atsaucīgiem uz to, kas notiek mainīgajā pasaulē, īpaši Amerikā, Eiropas Savienībā
un citās saimnieciskās lielvalstīs un kopienās. Visas pārmaiņas tikai nepietiekami mūs sagatavo sacensties ar
konkurentiem un sadarboties ar patneriem Latvijā un ārzemēs. Pielāgošanās šīm pārmaiņām nav pietiekami
strauja. Tāpēc pieaug bezdarbs dažās tradicionāli nozīmīgās nozarēs, bet pietrūkst labi sagatavotu darbinieku
daudzsološās saimnieciskās izaugsmes jomās. Bīstamākas šajolaikos ir bailes un paralizējoša nedrošība, īpaši
Latvijā, kur pusei tautas nav pietiekamu zināšanu un līdzekļu ieguldījumiem jaunos pasākumos, kur pietrūkst
ienākumu izdzīvošanai grūtos laikos unas prasa pilnīgāku pārmaiņu izpratni.
Atskatoties saimnieciskā vēsturē, redzam, ka uzplūdi un atplūdi ir gluži dabiski un šajā ziņā neizbēgami.
Pat senākos laikos, kad visi darba spējīgie bija nodarbināti muižās, naturālās saimniecībās un vienmēr vajadzīgo
amatnieku darbnīcās, nāca un gāja labo gadu ražas pieticīgā labklājība. Tā nomainījās ar neražas un pat bada
gadiem. Tad lauksaimniekiem, daudz nerūpējoties par saules plankumu uzliesmojumiem, lielais jautājums
vienmēr bija par ražas pietiekamību vienkāršai izdzīvošanai. Modernākos laikos pirms Pirmā pasaules kara
nodarbinātība gan Amerikā, gan Latvijā sasniedza nepieredzētu augstus līmeņus. Pēc Pilsoņu kara Amerikā
atsākās straujš industrializācijas laikmets, bet Latvijā līdzīgus uzplūdus veicināja imperiālās saimnieciskās
politikas labvēlība Rīgai un citām ostu pilsētām. Atplūdiem un uzplūdiem bija jau bija dažādi iemesli, to skaitā
pārprodukcija, kas pārsniedza pieprasījumu, nepietiekami līdzekļi visu darbinieku atalgošanai un īpašnieku
pānikas akciju tirgos tad, kad peļņas izredzes bijas izkūpējušas..
Šodien, globalizācijas laikā visas pasaules saimnieciskā dzīve ir arvien vairāk saistīta ar savstarpējas at-
karības saitēm. Ja Amerikā jau 2007. gada beigās pavīdēja saimnieciskās rosības samazināšanās, Latvija tad vēl
peldēja lielajā kreditu vilnī. Daudziem, arī zviedru finansistiem, to neparedzot un negaidot, lielais nekustamo
īpašumu un būvniecības balons, palicis bez elpas, nojuka. Ja Amerikā krīze kaut nepilnīgi izbeidzās 2009. gada
vasarā, Latvijā vēl 2010. gada rudens pusē šis atlabšanas process bija lēnāks, nedrošāks un nepilnīgāks. Grūtību
ziņā šīsdienas Latviju var salīdzināt ar 1930. gadu Lielo Depresiju Amerikā. Tās pārvarēt prasa lielisku personis-
ko reputāciju, gudrību, drosmi, meistarību un apsviedīgu veiklību. To es no sirds novēlu saviem lasītājiem.
Savos vērojumos es esmu visvairāk vadījies ieskatiem ikdienas saimnieciskos notikumos, no rakstiem
Amerikas žurnālā Fortune un laikraksta The Wall Street Journal, kā arī britu nedēļas laikrakstā The Economist.
Dzīvi Latvija esmu es esmu no jauna iepazinis un pārrunājis ar veiksmīgiem uzņēmejiem un kolēģiem valsts un
privātās augstskolās. Tautas uzskatiem un sabiedrisko noskaņojumu pārmaiņām esmu sekojis no uzmanīgām
un zinātniski objektīvām aptaujām, ko reizi mēnesī publicē vācu un norvēģu bankas DnB NORD izdotais Latvijas
1

2. Barometrs. Jāpiezīmē, ka dzelzs likums tirgus izpētēs ir neprasīt atbildes, ko atbildētajs nezin vai nevar zināt.
Uzzināt varam pareizas vai nepareizas domas un uzskatus. Tie mums, apsverot lēmumus, jānovērtē un
jāiztulko visos, personiskos un valsts līmeņos.
Atgriežoties pie grāmatas un tās satura, lasītāji to atradīs sakārtotu piecās, nevienādās daļās. Pirmo
veido Latvijas Bankas prezidenta Ilmāta Rimševiča priekšvārdi, otrais ir mans ievads par pārmaiņu izraisītiem
izaicinājumiem un uzdevumiem. Trešais, prologa vietā,ir raksts “Cenas ceļas,” kas ir lasītaju ērtībai pārņemts
no manas 2007. gada grāmatas Raksti veiksmīgiem cikvēkiem. Atskati, uzskati un ieskati nākotnei. Tur lasām
par Latvijas 2008.-2010. gada krīzes ģenēzi, kas ir visvairāk saistīta ar neietiekami ierobežotu inflāciju ko
izraisīja nekustamu īpašumu un plaša patēriņa preču iegādi uz parāda. Ceturtā ir galvenā daļa, kas ir
hronoloģiski komentāri par lielajiem atplūdiem Amerikā un sekojošo saimniecisko krīzi Latvijā.
Seko piektā daļa, grāmatas noslēgums, kas sniedz manus ieskatus pašreizējā situacijā un tuvākā nākotnē.
Nobeidzot šos ievadvārdus, es vēlos pateikties Ilmāram Rimševičam, manai redaktorei un grāmatas
izdevējai Ligitai Liepai un viņas palīgiem par viņu vērtīgo darbu, kas ieguldīts šajā Krīzes laika komentāru
izdevumā. Lasītājiem es pateicos par viņu interesi vairāk iepazīt cikliskās un citas uzplūdu un atplūdu
pārmaiņas un no tām mācīties.
UZ PĀRMAIŅU SLIEGŠŅA
I
Saimnieciskās rosības svārstības
Šajā atskatā es apskatīšu tos galvenos vērojumus un slēdzienus, ko saistām ar tā sauktām cikliskām
pārmaiņām vai ekonomikas konjunktūru. Tad es to raksturošu, un pēc tam pieversīšos politikai, kas var
samazināt krīzes izraisītos zaudējumus un atjaunot saimniecisko rosību optimālā līmenī. Pēc tam padomāsim
par to, kā ierosināt pasākumus fundamentāli uzlabotai vai jaunai rosībai vēl neizveidotās nozarēs..
1. Vienmēr jāpatur prātā Ādama Smita teiktais, ka tautu bagātība ir atrodama padarītā darbā.
Manuprāt , šo bagātību veido lieliski paveikts, augstvērtīgs un pieprasīts darbs.
2. Iespējami pilnīga darbaspēka iesaiste ir ļoti vēlama visur, īpaši trūcīgās valstīs. Tajās pat
nesamaksāts darbs palīdz dot pieticīgu labklājību, ko varējām vērot Latvijā starpkaru laikā. Jāstrādā tad, kad to
var. Darba laiku nevar sataupīt un uzkrāt. Izmantots vai neizmantots, tas laika gaitā noplūst, tas aiziet uz
neatgriešanos. Taču mazvērtīgs darbs ir maz pieprasīts. Pasaules kopprodukts un darba ražība pieaug, bet ar
straujiem procesiem pieaug arī bezdarbs un saasinās konkurence.
3. Tradicionālie, šķietami racionālie, vienkāršāko preču ražošanas principi plašā mērogā vairs nesa-
skan ar saimnieciskās attīstības raksturu un dinamiku. Pārmaiņas tagad ir vairāk vai mazāk nestabilas. Tās iz-
paužas dažādos veidos. Mēs tagad vērojam lielas atšķirības atsevišķu valstu, nozaru, uzņēmumu un individu sasniegumos.
Gadu gaitā individs un reiz tik autonomās ģimēnuj naturālās saimniecības arvien mazāk noteic savu nā-
kotni. Mūsu plānus un rutīnas maina notikumi ārpus mūsu robežām. Nevis vietejais, bet ES tirgus ne tikai
raksturo mūsu darbības dabiskās robežas., bet arī apdraud mūsu spējas sacensties šajos un citos vietējos un
ārzemju tirgos.
Mēs neesam īsti patstāvīgi, bet esam daudzkārt saistīti ar mūsu kaimiņiem un partneriem, pircējiem un
finansētājiem. Šī tiešā un netiešā atkarība pārmaiņu laikā rada nedrošības un baiļu sajūtu. Par nedrošību un
nelaimīgu strādnieku dzīvi vēl nesen izsakās kapitalisma kritiķe, britu ekonmiste Džoana Robinsone: “Nelaimīgi
ir tie, ko izmanto kapitalisti. Vēl nelaimīgāki ir tie, ko neizmanto.” Tie ir tie, kam nav darba.
Bailes par nākotni paralizē saimniecisko atkopšanos un attīstību. Par toAmerikas “Lielās depresijas” laikā
izsakās tikko ievēlētais, jaunais ASV prezidents Franklins Delāno Rūzvelts: “Mums jābaidās tikai no bailēm!”
Saimnieciskās pārmaiņās milzīga nozīme ir dažādiem politiskiem apsvērumiem, demografiskām
struktūrām, sociālās kultūras tradicijām, individu rosmei un uzkratiem līdzekļiem no infrastruktūras un iekārtu
kapitāla līdz personiskiem uzskatiem, īpaši bailēm par spējām iztikt un izdzīvot.
2

3. Lai raksturotu cikliskās parādības, es vispirms vēlos uzsvērt, ka tās reti kad ir saistītas ar klasisko preču
pārprodukciju un vēlamā pieprasījuma un piedāvajuma atjaunošanos. Piemēra pēc, kā Amerikā, tā Latvijā
klasiska pārprodukcija šodien ir vērojama visāda veida būvniecībā, kur šodien pietrūkst pieprasījuma. To nevar
papildināt vai atjaunot ar pieprasījuma subsidēšanu, respektīvi to var tikai “aizņemties” no nākotnes.
Vienkāršos vārdos situāciju var raksturot šādi:
Nepietiekama darba spēka iesaiste tagad ir fundamentāla, hroniska problēma. Saimnieciskas
stabilitates cienītāji atradīs, ka tā nespēj noturēt nodarbi vēlama līmenī. Savukārt, straujāka attīstība prasa
lielākus ieguldījumus situācijā, kas veidojas ar nevienādiem grūdieniem. Saimniecisku pārmaiņu laika
problēmas mēģina atrisināt divos veidos atsevišķi vai kopā.
Pirmo pieeju raksturo valsts ātri finansēts un tā mākslīgi pavairots patēriņa pieprasījums, ko
ieteic izcilā ekonomista, lorda Meinarda Kēinsa sekotāji. Šīs politikas pamatā ir doma, ka šādi sabiedriski
ieguldījumi pacels ilgspējīgu nodarbinātību un palīdzēs noturēt tautas labklājību agrākā augstākā līmenī. Šī ir
politiski pievilcīga pieeja. Diemžēl, katras valsts saimnieciskā struktūra ar laiku novecojas un mainās. Kā to rāda
nesenā Amerikas prezidentu Džordža Buša un Baraka Obamas pieredze (pat ar milzīgiem deficitiem valsts
budžetā) pilnīgi atgriezties normālā situacijā nav izdevies. Ražība ir augusi, bet bezdarbs turas nevis iecerēto 5
vai 6 procentu, bet tikai mazliet zem 9,5 procentu līmenī. Ir mainījies gan pieprasījuma, gan konkurences
raksturs. Atkopšanās ir svārstīga un lēna; struktūras ir trauslas. Rezultātā tauta zaudē amerikāņiem raksturīgo
optimismu. Prezidentam un tautas pārstavjiem sāk pietrūkt tuatas uzticības un atbalsta.
Garām ejot, jāpiemin, ka Latvijas politika saimniecību attīstīt ar lieliem “gāzi grīdā” ārzemju banku
patēriņa kreditiem neizdevās tad, kad tā bija cieši saistīas ar mazproduktīviem ieguldījumiem nekustamos
īpašumos. Vietējais patēriņš drīzāk veidoja lepnas dzīvošanas tendences un veicināja importu pieaugumu. Maz
tika ieguldīts eksporta nozarēs.
Otra pieeja ir papildināt saimniecisko struktūra ar jaunu uzlabojumu citu jauninājumu palīdzību. Šo
pieeju saista ar Harvarda Universitātes profesora Jozefa Šūmpētera uzskatiem, ka saimnieciskais progress
prasa gluži vētrainu visa vecā agrāku vai vēlāku nomaiņu. Arī šie pieeja prasa lielus, šajā gadījumā ilggadīgus
ieguldījumus zinātnē, izglītbā un jaunu tehnoloģiju pielietojumos. Praksē izrādās, ka šī pieeja ir vairāk izdevīga
saimnieciskām lielvalstīm ar lielu vietējā patēriņa potenciālu un dažādību. To ir grūtāk paveikt mazās, trūcīgās
valstī, kur daudzi iedzīvotāji dzīvo no rokas mutē un kur trūkst līdzekļu plaša mēroga ieguldījumiem. Tāpēc
Latvijā ir grūti izvēlēties piemērotākas, taču tikai nedaudzas, eksporta nozares to ātrai attīstīstībai. Jāpiezīmē,
ka daudzu valstu tā sauktā “industriālā politika” nav bijusi veiksmīga jaunu iespēju identifikacijai un attiecīgo
tehnisko nozaru veidošanā. Tā no desmit bagātām zemēm tikai trim uizdevās attīstīt ekoniomisku mikročipu
masveida ražošanu. Pat relatīvi bagātā Somija, kur atrodam lielisku izglītības sistēmu, ne vienmēr atrod vēla-
mās iedzīvotāju nodarbes iespējas. Šogad, 2010. gadā, bezdarbs Somijā turas Amerikas līmenī, ap 10 procentiem.
Apvienotās pieejas, piemēram Anglijā, izmanto līdzsvarotai izaugsmei ar zināmu stabilitāti, lai
pasargātu darba vietas, kā arī ieguldījumiem, kas radītu jaunas. Lai abas apvienotās saimnieciskās attīstības un
nodarbinātības pieejas varētu apsekot un iespēju robežās uzlabot, tās tomēr ir principā jāatšķir viena no otras.
Tas man liekas nepieciešami, jo demokratiskā politiskā sistēma parasti prasa maksimāli apmierināt iedzīvotāju
vairuma tekošās vajadzības. Vienmēr pastāvēs draudi, ka izsalkušie apēdīs sēklas tiesu un paliks bez maizes
citā gadā. Jāpiezīmē, ka lielie naudas aizdevēji necieš tik vieglprātīgu saimniekošanu un tapēc tie arī nav
gaidāmie glābēji. Toties pasaules labdarības organizācijas vienmēr vairāk rūpēsies par tautām, kas cenšas
izdzīvot uz ļoti zema iztikas līmeņa, ko raksturo ne vairāk kā 2 dolāru ienākumi dienā uz iedzīvotāju.
Protams, arī šajās, ļoti trūcīgās, valstīs pieticīgie ienākumi sadalās nevienmērīgi.
II
Saimniecisko svārstību raksturs
Vērotāji ar socialistisku politisko ievirzi ieteic nevienādības uzlīdzināt. Kā to rāda socialistisko valstu ne-
senā pieredze, ienākumu un mantas pārdale saimniecisko izaugsmi neveicina. Pat padomju sistēmā konfiscēto
nesadalija tautai, bet pievāca centralizētās valsts mērķiem un vajadzībām. Arī tur, tāpat kā citās sistēmās,
3

4. ienākumu nevienādība netika vis izskausta, bet tika pārcelta uz jauno valdnieku šķiru. To, cik tās var izlīdzināt,
nosaka katras tautas sociālās tradicijas un politiskās normas. Starptautiski respektētais ienākumu izlīdzinātības
Džīni (Gini) indeks Latvijā ir augstāks kā Ziemeļzemēs un zemāks kā Amerikā, bet īsti trūcīgās tautas masas
Latvijā aktīvi prasa augstākus ienākumus jau tagad. Tās šim mērķim ieteic gan ienākumu, gan mantas pārdali.
Visumā var teikt, ka šī tautas daļa uz pārdali skatās naīvi, nemaz nejautājot, cik reāli var pārcelt līdzekļus no
bagātajiem un nabadzīgajiem. Zinām gan, ka apdraudētus ienākumus var, kā jau to dara ne viens vien,
nopludināt uz ārzemēm. Zinām arī, ka dalāmā manta vai acumirklī zaudē savus tirgus vērtību un reti kad paceļ
labklājību. Klasisks piemērs ir kādreiz Latvijā nacionalizētās muižu pilis, ko labākajā gadījumā izmantoja
sanatorijām un paplašinātai skolu sistēmai. Trūcīgie jaunsaimnieki tur nedzīvoja.
Es pats uz saimnieciskās rosības svārstībām labprātāk skatos no divām perspektīvām. Pirmo raksturo
pat neprecīzi kalkulētais visas tautas vietējais kopprodukts. Tas dod mājienus saimnieciskās politikas
veidotājiem gan valdībā, gan Saeimā, gan Latvija Bankā un finansu sistēmā, gan citur visā privātā sektorā. Tie
var palīdzēt izlīdzinat šīs dienas prasības ar ieguldījus nākotnei visā saimniecībā. Otra perspektīva ir individuāla.
Tā visvairāk attiecas uz personiskiem lēmumiem par pieņemamo risku un optimālu ieguldījumu iespējam.
Šīs samerā vieglā un vienkāršotā formā var raksturot attiecībā uz darbu un bezdarbu. Vienā galējībā
atrodam saimnieciskās dzīves burbuli, otrā jau dziļu depresiju. Es ceru, ka šeit dažos vārdos teiktais lasītājiem
palīdzēs orientēties saimnieciskās dzīves svārstībās.
Sāksim ar mums pazīstamo situāciju uz sliekšņa, aizejot no atplūdiem un gaidot jaunus uzplūdus. Uz
sliekšņa bezdarbs gan mazinās, gan ieilgst. Redzam gan nogaidītajus, gan nācējus un gājējus. Attiecībā uz
darbu, Amerikā redzam gan rajonus, gan nozares, kur bezdarbs ieilgst. Te ietilpst štati, kur savā laikā dominēja
autorūpniecība, kā arī mazāk apdzīvoti lauksaimniecības rajoni. Atlabusi nav būvniecība, un vispār zemais
pieprasījums kavē darbaspēka kustību uz vietām, kur tas ir vairāk vajadzīgs.
Arī Latvijā, īpaši Latgalē, ir novadi, kur darbavietu jau sen trūkst. Šajās vietās izredzes uz tradicionālu at-
kopšanos ir niecīgas. Varam sagaidīt, ka daļa no lauku bezdarbniekiem noplūdīs uz pilsētām, bet tur nodarbes ies-
pējas vienkāršiem darbiem paliek ierobežotas. Attieksmes uz darbu uz rosība sliekšņa ir individuālas un dažā-
das. Gados jaunākie un labāk izglītotie optimisti sāk iekārtoties uz eksportu noskaņotās nozarēs, vecākie pesi-
misti centīsies iztikt ar zemiem ienākumiem un pabalstiem. Pacientiem atgriežoties, samērā nedaudzie ārsti un
zobārsti atgūst savas ierastās vietas. Nākot vai aizejot no no saimnieciskiem atplūdiem, pastiprinās cerības,
pieaug prasības uz sabiedriskiem pasākumiem, kas stiprina preču un pakalpojumu pieprasījumu vietējos tirgos.
Īstenībā kopprodukta nedrošais līmenis vēl svārstās ap nulli. Optimisms vairojas tur, kur ir acīm redzams
rosības pieaugums. Optimisms pielīp, un tas ir nozīmīgs faktors saimnieciskā attīstībā, arī tās pārmērībās.
Uzplūdu laikā bezdarbnieki meklē darbu. Strādājošie meklē labāku darbu vai prasa augstāku atalgo-
jumu. Visu šo konjunktūru raksturo optimisms, kas paredz labākus laikus. Saimnieciskā uzvedībā nozīmīga ir
pārliecība tautā par gaidāmo progresu. Šī virzība paradība vairs nav tik raksturīga atlabšanai no atpludiem vai
krīzes, bet jau vairāk veicina nodarbes struktūru uzlabošanos un jaunveidošanos. Tās savukārt ceļ ražību un
vietējo kopproduktu. Rocībai un optimismam pieaugot, atjaunojas pieprasījums lielākam patēriņa precēm.
Atjaunojas būvniecība. Amerikā nodarbe uzplūdu laikā uzsūc iebraucējus, bezdarbs samazinās un sasniedz
optimālu 5 procentu līmeni (pārējie bezdarbnieki parasti darbu nemeklē, vai arī nav nodarbināmi).
Latvijas Banka 2010. gada vasarā ziņo, ka ekonomika rāpjas ārā no bedres. Kaut ari bezdarbs ir
samazinās ar sezonas darbiem, tas ievērojams apstrādes rūpniecības un eksporta kāpums. Atjaunojas
mazumtirdzniecība un pat jaunu automašīnu pirkumi, rodas jauna ticība valsts sektoram. Paceļas vietējo
pakalpojumu cenas, sāk draudēt jauna inflācija. Tās ir uzplūdiem raksturīgas parādības, kas tām paplašinoties,
norāda uz bīstamām pārmaiņām ieguldītāju un patērētaju uzskatos. Aizmirstas Smita teiktais.
Pēc uzplūdiem atnāk lielā burbuļa ekonomikas laiks. Interese par bezdarbu saplok. Pieaug pārliecība, ka
ar kreditu var pacelt tautas ienakumus lielākiem tēriņiem. Cer kļūt bagātiem arī bez darba. Tad eiforijas vilnis
savos pamatos nomaina vienkāršu ticību produktīva darba vērtībai. Piemirstas darba fundamentālā nozīme
saimnieciskās attiecībās. Man šajā burbuļa uzpūšanās laikā raksturīgais ir augoša parliecība par pastavīgu patē-
riņa pieaugumu. Šo bezdarbīgo labklājību veicina plaši pieejams kredits un parliecība, ka ikviens var kļūt bagāts
4

5. ar ieguldījumiem, ko izdara ar vieglu roku. Amerikā tā izpaužas ar valdības ieteiktiem aizdevumiem maksātne-
spejīgiem māju pircējiem. Arī Latvijā burbuļa laika ieguldījumi nekustamos īpašumos prasa augstu ienākumu lī-
meni, bet aizdevēji to prasa mazāk un mazāk. Tie, kā izrādās atplūdos, kļūst nereāli. Agrāk vai vēlāk, burbulis plīst.
Negaidīti dzirdam par grūtībām atgūt zaudēto darbu un ienākumus.. Pamanām patērētājun nespēju
kārtot savu parādu maksājumus. Eiforijai un patēriņam samazinoties, sākas saimnieciskie atplūdi. Tas ir laiks,
kad sāk izzust optimisms, kad jaunieši klīst pa ielām, gados jaunākie paliek uz vietas, bet vecākie izvairās aiziet
pensijā. Saimnieciskās rosības dinamika noplok, rosība pa daļai sastingst. Uzmācas rūpes par savu un citu
darbu un ienākumu stabilitāti. Pieaug prasības pēc valsts atbalsta visās nozarēs. Ja atplūdi ir mēreni un valsts
budzēta deficiti ir mazi, saimnieciskā rosība ceļas normāli ar iedzīvotāju masas pieaugumu un preču uzkrājumu
atjaunošanos. Pat mazi atplūdi satrauc abus, ekonomistus un valsts vadītājus. Ir labi zināms, ka centrālās
bankas var samērā viegli atraisīt naudas maisus, lai vairotu banku piešķirtos kreditus un nepieļautu tālākus
atplūdus. Zinām arī, ka atjaunot optimismu ir daudz riskantāk un grūtāk. Ja šos mērenos, atplūdus neizdodas
apstādināt, gaidām lielos atplūdus.
Lielie atplūdi (the Great Recession Amerikā), ko Latvijā parasti sauc par saimniecisko krīzi vai dižķibeli,
raksturojas ar bezdarbu citādi stabīlās nozarēs un augsti kvalificētos darbos. Mēdz teikt, ka šajos atplūdos vēro-
tāja radu un draugu vidū trūkst darba un drošības. Lielos atplūdus parasti ierosina rūpes par inflāciju un valsts
cenšanās izvairīties no valsts budžeta deficitiem, vairāku negatīvu apstākļu sagadīšanās un cenšanās atjaunot
darbus nozarēs, kur vairs nav agrākā pieprasījuma vai arī tur, kur bezdarbu izraisa negaidīti stipra ārzemju ra-
žotāju konkurence. Citiem vārdiem, gluži kā naturālās saimniecības nespēj sacensties vietējā tirgū, tie uzņēmu-
mi, ko raksturo augstas pašimaksas, nevar nosargāt savu vietu pat vietējos tirgos. Ja nav savlaicīgi domātsbun
darīts uzlabojumiem vajadzīgais, tos vispirms novājina un tad aizslauka profesora Šūmpētera pārmaiņu vētras.
Viena no pozitīvajām reakcijām uz lielajiem atplūdiem ir ģimeņu un citu ciešu sadarbības grupu
solidaritāte un izpalīdzība. Agrākais Stanforda Universitātes profesors Džims Kolinss uzskata, ka šāda sadarbība
un savstarpēja izpalīdzēšanās ir ne tikai ieteicama, bet nepieciešama kritiskās situācijās, kas, agrāk vai vēlāk,
apdraud citādi drošus uzņēmumus.
Visas nelaimes ar lielajiem atplūdiem un krīzi ne vienmēr beidzas dabīgi, vai ar sabiedrības iejaukšanos
saimnieciskos procesos. Kā teikt, “Lielā depresija” īstenojas tad, kad citkārt materiāli nodrošinātais vērotājs
zaudē pats savu darbu bez izredzēm atrast ko līdzīgu un sev piemērotu. Tad, apstākļu spiesti, Džona Steinbeka
aprakstītie Oklahomas laucinieki dodas laimi meklēt Kalifornijā, bankrotējušais vācu ierēdnis meklē radikālus
atrisinājumus, bet jaunākos laikos atvaļināts Boinga lidmašīnu konstruktors izmanto savus iekrājumus, lai sāktu
ražot augstas kvalitātes vīnu. Te varam piezīmēt, ka pat depresijas gados vairums amerikāņu strādā vai
izmanto uzkrātos līdzekļus jauniem pasākumiem. Salīdzinot ar Ameriku, Latvijā krīze ir vairāk traumatiskas.
Bezdarbs ir lielāks, vietējās darba izredzes ir mazas, bet lielāku ietaupījumu trūkst. Puse Latvijas tautas prasa
vai sagaida valsts sagādātas darba vietas, atbalstus izdzīvošanai vai sēklas naudu cita gada sējai..
III
Gaidāmās pārmaiņas un reformu iespējas
Pārmaiņas parasti nāk no ārpuses ar negaidītiem šūmpēteriskiem vējiem un brāzieniem. Gan šie
brāzieni, gan citas pārmaiņas ārzemēs var ierosina keinsiskas programmas patēriņa un darba vietu aizsardzībai.
Tālredzīgas valdības veicina lielus ieguldījumus izglītībā un zinātniskā darbā. Tikai tā izdodas sagatavoties uz
šīm vētrām. Tikai tā atrod un izmant jaunai kuģošanai piemērotus ceļa vējus. Te ir nepieciešamas plašākas
zināšanas, jaunapgūtas iemaņas un šiem nolūkiem uzplūdu laikos ietaupītie līdzekļi.
Ieskatoties pasaules saimnieciskā attīstībā redzam strauju industrializāciju trūcīgās, bet ne nabadzīgās,
valstīs. Rezultātā mainās Āzijas un Dienvidamerikas valstu un to konkurentu profili. Tur atrodam tehnisko
pielietojumu, ko apguvuši nesen izglītotie jaunieši. Papildinās un pārveidojas šo valstu sainieciskā kapacitāte,
samazinās bezdarbs lauksaimniecībā. Nesen industrializētās tautas strādā un dzīvo ilgstošos saimnieciskos
5

6. atplūdos. Tās sacenšas visos pasaules tirgos ar tautām, kam jau agrāk izdevies sasniegt augstu nodarbinātības
un labklājības līmeņus. Tās piedzīvo atplūdus un citas pārmaiņas, ieskaitot konkurences izraisīto bezdarbu.
Šajā sakarībā, īpaši Eiropā, atjaunojas ieteikumi veidot tā saukto valsts industriālo politiku. Tās mērķis ir
samazināt bezdarbu un pacelt tautas labklājību. Principā industriālā politika ir valdības iecerēta un valsts sub-
sidēta izaugsme dažās izaugsmei izvēlētās nozarēs. Tās vadību atrodam attiecīgo valstu ekonomikas un finansu
ministrijās. To funkcijas ir atrast un izveidot pasaulē konkurēt spējīgas nozares un atbalstīt daudzsološus pasā-
kumus in firmas. Tas vislabāk ir izdevies tur, kur bijis iespējams ātri pārņemt jau agrāk citur attīstīto praksi. Tā
Dienvidkoreja īsā laikā izveidoja tagad savu respektējamo autorūpniecību. Daudz grūtāk ir bijis uzzīlēt tālākas
nākotnes iespējas. Tā tikai trīs no desmit spēja izveidot savas, eksportspējīgas mikročipu nozares: Tās Amerika,
Dienvidkoreja un Taivana. Katrā no šiem trim pasākumiem privātā sektora un valsts kopīgie ieguldījumi pār-
sniedza 10 miljardus dolāru. Citās valstīs, piemēram Ķīnā, šādu jauninājumu progress ir bijis visumā lielāks, bet
arī lēnāks un dārgāks. Indijā valsts ir samazinājusi birokratisko kontroli. Tur ir daudz sasniegts privātā sektorā.
Tur izceļas gan lieli ieguldījumi kapitālintensīvā rūpniecībā, kā arī jauni saziņas pakalpojumi, ko eksportē.
Izraēlā ir fonds, kas palīdz finansēt jaunus privātus pasākumus tehniskās nozarēs. Amerikā valsts finansētā
Aerospace Corporation ir izplatījuma telpas pēniecības centrs, kas palīdz šīs nozares privātām firmām.
Citiem vārdiem, industriālās politika nav drošs atrisinājums bezdarba problēmām. Visumā tā sekmējas
tur, kur jaunajos projektos apseko un pārņem citās valstīs jau izveidoto praksi un pieredzi. Tā vairākas ES
valstis sekmīgi atbalsta Airbus ražotājus un tā sacenšas transporta lidmašīnu būvē ar lielo amerikāņu Boeing
firmu un tās satelītiem.
Visa saimieciskā attīstība ir cieši saistīta ar katras tautas īpatnībām, prioritātēm un līdzekļiem. Amerikā at-
tīstība vairāk paļaujas uz privātā sektora uzņēmēju optimismu, apsviedību mainīgos apstākļos un tehnisku kompetenci.
Amerikā cilvēka vēlmes uzskata par mainīgām, tomēr neierobežotām. Izaugsmē liela nozīme ir plaši
izveidotiem tirgiem. Tajos ir vieglāk ievest jaunas preces vai izmēģināt jaunas pieejas. Cilvēka vēlmes šeit
uzskata par mainīgām, arī neierobežotām. Ekonomisti uzskata, ka šajā sistēmā uzņēmēja uzdevumos ir šīs
vēlmes ievērot, izkopt un attīstīt gan savās, gan pircēju interesēs.
Liela nozīme Amerikas sasniegumos ir jau sen izveidotā augstākās izglītības sistēma, kur vairāk kā 2000
ļoti dažādas augstskolas papildina viena otru. Bagātās privātās universitātes ar saviem un labvēļu ziedotiem
līdzekļiem, kā arī ar federālās valdības piešķīrumiem notur Amerikas zinātni visaugstākā līmenī. Tām seko
atsevišķu štatu un pašvaldību uzturētas augstskolas un tehniskās koledžas, kas māca un sagatavo darbiniekus
gan agrāk izveidotām, gan jaunām nozarēm. Jāpiemin, ka šeit pieminētā, plaši izvērstā pētniecības un izglītības
sistēma prasa lielus līdzekļus.
Atplūdu laikā sistēma līdzekļus apcērp vai arī tos novirza uz programmām, kas palīdz uzturēt darba
vietas. Tā federālas valdības piešķīrumi prioritātes ir enerģijas un augstās tehnoloģijas nozarēs. Šis
programmas ne tikai dod gan zināmu stabilitāti un palīdz noturēt politisku apmierinātību tautā, bet veido arī
pamatus jaunu nozaru attīstībai tālākam. Neparsteidz, ka šis nozares visātrāk un vispilnīgāk attīstas tur, kur ir
koncentrētas visa veida pētniecības centri un augstkolas. Jaunanglijā tādi ir atrodami ar Harvarda Universitāti
un Masačusetas Tehnoloģijas Institutu to centrā. Līdzīga loma Sanfrancisko apkaimē ir Stanforda Universitātei,
kas dominē tā sauktajā Silikātu ielejā.
Tomēr laikā, kad mēs visi es vairāk un vairāk viens no otra atkarīgi, nākotnei pietiekamu ieguldījumu
pietrūkst un bezdarba problēmas vairs nevar atrisināt ar lielām valdības finansētām programmām. Lai šīs
problēmas samazinātu, rodas jauna tipa organizacijas, kas strādā šiem vai citiem specifiskie mērķiem. Ar
privātā sektora pieredzi vadībā, kā arī ar sabiedriskie un privātiem līdzekliem, tās cenšas strādāt labāk un
ekonomiskāk tiešā valdības uzraudzībā.
Nav šaubu, ka šādas organizācijas paver jaunas iespējas efektīgam tehniskam un saimieciskam darbam,
bet vēl nav atrisinātas vairākas problēmas. Viena no tām ir pārmerīga tuvība vadības aprindās, kas veicina
politiskas dabas patronāžu. Otra var būt neattaisnojama birokratiska kontrole intelektuālas dabas darbā.
MazajāLatvijā, kur vadības aprindās jau sen valda sabiedrības interesēm kaitīga tuvība, jadomā kā
veidot un virzīt industriālo politiku. Jāņem vērā, ka privāto uzņemēju loma ir maza. Latvijā patērētāju uzskati ir
6

7. nemainīgāki un vietējais tirgus izmēģinājumiem ir vairāk ierobežots. Kā jau to ievērojām, šo iemeslu dēļ vien
Latvijas zinātnei , izglītībai un saimniecībai ir arvien vairāk jāiesaistas eksportam izdevīgās nozarēs. Latvijas
uzņēmējiem ir ieteicams sadarboties ar partneriem ārzemju tirgos, īpaši Vācijā un Ziemeļzemēs. Tās ir zemes,
kur daudz eksportē un importē un glužk nepieciešami uztur godīguma un atbildības normas. Šī pieeja ir tā, kas
var pacelt Latvijas preču un pakalpojumu pievienoto vērtību, radīt jaunas darba vietas nodilušā pieprasījuma
vietā. Būtībā tā var noturēt vai vairot tautas labklājību laikā, kad tauta novecojas.
Nebūt nav skaidrs, cik sekmīgi tas viss ir iespējams. ES valstu Lisbonas vienošanās par vēlamiem
ieguldījumiem izglībā un zinātnē līdz šim ir sasnieguso iecerēto līmeni tikai Somijā, kur izglītībai ir augsta vieta
visas tautas prioritātēs. Latvijas augstskolās lielais studentu pieplūdums norāda vai gluži somisku interesi
izglītoties, taču valsts budžetā izglītībai ir ierādīta pieticīga vieta. Studentu un viņu vecāku maksājumi ir
nozīmīgi papildinājumi. Taču pašreiz Latvijas progress nav pietiekams, lai tuvotos Somijai.
Ja šodien privātajam sektoram un valstij kopā ir aktīvi jāveido ilgtspējīgas programmas, īstenībā mēs
tādus lēmumus un pasākumus Latvijā redzam maz. Kā saka angļu Kroidonas koledžas profesors Andrjū Heivūds,
vājas valdības raksturo īstermiņa plāni. Liekas, ka pat stratēģiskos lēmumus Latvijā izdara vai katru mēnesi.
Šāda tuvredzība neveicina ilgtspējīgu saimniecisko politiku. Tautas novecošanās ir labi zināma. Ir zi-
nāms arī tas, ka nestrādājošo kopumu uztur tikai strādājošie. Latvijā nestrādājošo proporcija tautā pieaug, bet
politisku apsvērumu dēļ Latvija uztur nenormāli zemu minimālo pensiju vecuma robežu. Netiek lemts par
savlaicīgiem sociālo programmu grozījumiem. Domājams, ka pensiju vecuma robežu pacels tikai pēdējā brīdī.
Pensiju vecuma pacēlums pavairos arī bezdarba un citu pabalstu pārkārtošanu. Tad arī vairs nebūs līdzekļu
sagatavoties fundamentālām pārmaiņām sociālā drošības tīklā. Man saka, ka salīdzinot ar 2006. gadu, Latvijā
2010. gadā valsts izdevumu ir par 900 miljoniem latu lielāki arī pēc sasteigtās budžeta cirpšanas un griešanas
2009. gadā. Nepārsteidz, ka valstij arī tagad esot 60 000 ierēdņu un darbinieku vairāk. Ja arī ši ziņa pati
nenorāda minimāli nepiešamos izdevumus, ir pavisam skaidrs, ka saimnieciski attaisnojamas valsts pārvaldes
un pakalpojumu reformas var sekmīgi veikt tikai ar nopietnu pētījumu un ilgāku pārrunu gaitā. Kā to rāda
Amerikas un Ziemeļvalstu pieredze, budžetu un personāla samazināšana prasa sarežģītu un laikietilpīgu valsts
darba revīziju, kur mainās gan programmu mērķi, gan metodika, gan programmu saturs. Atklāti sakot, tādas
reformas nav gaidāmas valstī ar vāju valdību, kur trūkst ilgtermiņa pieejas. Tagad, ka lorda Keinsa sekotāju
ieteiktām programmām trūkst līdzekļu, valdības Amerikā un Eiropā cenšas samazināt valsts izdevumus. Te
izceļas Apienotās Karalistes valdība, kas vēlas daudz ietaupīt un ieguldīt trīs gadu laikā. Šis, kā to uzsver
ietekmīga britu laikraksta The Economist redaktori, ir riskants pasākums.. Viņi ir norūpējošies par to, ka jaunas
idejas ievest dzīvē prasa ilgu laiku un daudz līdzekļu. Citiem vārdiem, viņiem liekas iespējams, ka samazinātas
valsts pakalpojumu izmaksas varētu apstādināt britu izaugsmi uz pārmaiņu sliekšņa. No vienas puses var
pietrūkt veco darba vietu, no otras, var aizkavēties jaunās.
Vēl vairāk. Atstājot novecojušās un dārgas pakalpojumu sistēmas gan Anglijā, gan Latvijā pietrūkst
līdzekļu citām prioritātēm, kaut vai darbinieku apmācībai un atalgojumam, vai eksporta veicināšanai. Gan
Anglijā, gan Latvijā paredz izdzīvot ar samazinātiem valsts budžetiem. Latvijā ļoti vēlami ir ārzemju ieguldījumi
eksporta nozarēs, arī Anglijā vēlas attīstīt eksportu. Francijā valsts atbalsta firmas, ka atved atpakaļ Francijā
darba vietas, kas pašreiz ir izvietotas ārzemēs.
Latvijā iespējas ir ierobežotas. Atjaunojas darbība banku sistēmā, bet varam sagaidīt, ka pieaugs
politiskas dabas prasības Latvijas Bankai un banku uzraudzībai gādāt par vaļīgāku monetāro politiku un lētāku
kreditu. Tas ir bīstami, jo pašreiz aizdevumus sniedz visdrošākiem projektiem. Citi var būt tikai riskantāki un
nedrošāki laikā, kad vēl bilnībā vēl netiek izmantoti ES piedāvātie piešķīrumi. Pilnīgāk jāizmanto iespēja mācīt
un mācīties ārzemēs. Manuprāt, šis apmaiņas var tikai veicināt sadarbību ar universitātēm un pētniecības
institūtiem ES valstīs..
Ar šīm pārdomām atgriežamies pie saimnieciskām svārstībām, bezdarba problēmām un to iespējamiem
risinājumiem. Tie ir, augstāk minēto apstākļu dēļ, loti ierobežoti. Jau tapēc vien vispirms ir svarīgi veicināt
maksimālu, gan samaksātu, gan tikai pa daļai atlīdzinātu, gan brīvprātīgi veiktu, nesamaksātu darbu. Labi
piemēri ir gan mājas kartībā, gan tā saukto simtlatnieku veiktie darbi, kā arī nevalstisko organizācju
7

8. programmas. Tie kopā palīdz noturēt labklājības līmeni grūtos tad, kad krīzes atplūdi beidzas, bet uzplūdi vēl ir
ļoti zemā līmenī.
Visā drīzumā jāsamazina valsts budžeta deficīts un jāturpina normalizēt un uzlabot valsts pārvaldi un
pakalpojumus. Tie ir ļoti grūti uzdevumi, kas īstenībā vairo atvaļināto valsts darbinieku bezdarbu. Valsts līdzekļi
ir pēdējos gados noplicināti, un valsts ieguldījumu iespējas ir niecīgas. Valdot savtarpējai neuzticībai, daļa no
Latvijas privātā kapitāla atrodas ārzemju bankās, bet cita daļa vēl nav ieguldīta produktīvos pasākumos. Ja arī
Latvijas bagātnieki un turīgie lēti pārbūvē savas mājas, iegādājas vismodernākos ledusskapjus un sāk pirkt
jaunas automašīnas, šie pirkumi nepaceļ Latvijas spējas eksportēt.
Šī situācija prasīt prasās pēc pieticīgas industriālas politikas projektiem. Latvijas apstākļos tie var būt
jaunu zināšanu praktiskie pielietojumi vai papildinājumi. Tos, tieši vai netieši, var atbalstīt augstāks eksports.
Tādu, kas prasa samērā nelielus valsts līdzekļus, kas ir apvienoti ar aizņēmiem bankās, nav daudz. Tādi tomer ir
atrodami kaut vai organiskās ķīmijas laboratorijās ar pierādītām spējām un sasniegumiem. No otras puses,
jāatzīst, ka citi projekti, īpaši tie, kas sola paveikt daudz jauna bez piemērotas vadības pieredzes un attiecīgām
darbinieku kvalifikācijām, var izrādītes būt riskanti valsts ieguldījumi bez sevišķām izredzēm. Ņemot vērā šo
risku, ir ieteicams vairāk no šiem līdzekļiem ieguldīt izglītība un zinātnē. Salidzinot ar citiem, šie var būt rūpīgi
izvērtēti projekti ar samērā mazu risku un nelieliem privātiem un valsts ieguldījumiem.
Nav ieteicams stāvet uz pārmaiņu sliekšņa. Tas vairo neuzticību valdībai, aizdomas par uzņēmēju ētiku
un pesimismu tautā. Lai Latvija virzītos atrāk uz priekšu, vēl ir nepieciešamas tālākas reformas gan valsts
parvaldē, gan citur sabiedrībai svarīgos darbos.
Te izceļas nepieiciešami, bet samērā lēti uzlabojami. Latvija vēl valda uzskati, ka augstskolu galvenais
uzdevumsn ir tikai pasniegt uzkrātās zināšanas tālāk. Īstenībā, īpaši profesionāli orientētās fakultātēs nāk klāt
vajadzība sagatavot studentus profesionālam, patstavīgiem un grupās veiktiem darbiem. Tas prasa aktīvu
studentu iesaisti izglītošanās procesos un ciešaku mācībspēku un studentu aktīvu sadarbību.
Vēl vairāk. Ja Latvija vēlas klūt starptautiski respektēta un sekmīga pasaules saimnieciskā dzīvē,
jāapgūst vēk svešu kultūru izpratne. Tai pamatos ir valodu prasme, saziņas pāri robežām un iejušanās agrāk
nepazītos uzskatos un darba metodēs.
Pārkāpt pārmaiņu slieksnim un tā veidot savu meistarību es novēlu visiem saiem lasītājiem!.
8