Recomendados
Mais conteúdo relacionado
Mais de bibliotekarite
Mais de bibliotekarite (20)
Ojāram Vācietim - 80
- 2. *** Kā es tevi vakar slānīju, dzīve! Tu biji to darījusi Un-to darījusi, Tavi vēji bij glupji un āboli – sīvi. Vai, cik daudz, dzīve, Tu vakar man biji nodarījusi! Es biju tik stingrs un prasīju kā vekselis Un punktīgs – kā hronometrs, Un kā cietuma uts Veselīgs. Es biju vakar nederīgs. Es biju kā augonis No nelāgas vielu maiņas, Es biju aizmirsis Savu sugu. Tā gadās, kad aizmirst, Kas ir – iet kājiņām, Un kad ļoti gribas uz kādas Muguriņas. Tas ir – kad deg ūdens Un nedeg benzīns, Tas ir – kad aug šausmas Un neaug priedes. Bet tu man naktī Kā ubagam Pasviedi savu Mēnesi. Un man tagad jāsakopj zeme, Kur viņu iedēstīt.
- 3. ** Vai tu vēl dzirdi, kā zāle dīgst, Tikai to es tev gribēju jautāt, Kad apbļauts un aprunāts Pārspēru kāju pār tavējo slieksni. Tev kustas lūpas, Un es vēl nemāku nolasīt, Es tikai redzu, Kas tas nav „jā”. Cik tas ir labi, Ka mēs vēl redzam... Un, lai parauj velns, ja arī jāsaskata, Cik esam kontuzēti. Dod man papīru, Un es tev rakstīšu Ar asiņojošiem, kliedzošiem burtiem: „Ieliec drošinātāju ausīs, Izņem radioaparātam, televizoram, Velns zin kam izoperē Un ieliec sev ausīs. ... ja tu vēl dzirdi, kā zāle dīgst.”
- 4. *** Šodien man nav nekāda tur trešdiena,, Šodien ir mana klusā diena: Ka es māku pļāpāt, tas sen jau ir skaidrs, Bet reizēm gribas tik traki kā ēst Pārbaudīt sevi – vai tu māki klusēt? Tā ir viena varena mācēšana, Kad puķes zied klusām Un vilcieni noiet no sliedēm bez trokšņa, Un neklaudz durvis, un nečab soļi, Bet gaidītais atnāk un nosēžas pretī, Un sākas tā varenā runāšana, Kur vārdi nav vajadzīgi.
- 5. Naktsvijole Balto koncertu laiks baltā miglā un spīgojot jāņtārpiņiem, lai var redzēt notis. Bet naktij nemaz tās nav jāredz, nakts zina savu dziesmu no galvas Un galva reibst no tās smaržīgās dziesmas, ko nakts tagad spēlē uz naktsvijoles. Un visi noreibst un arī pats muzikants, un viņa vijole
- 6. *** Brauciet tikai pilnos kilometrus, skatieties ar vaļā diafragmu, fiksējiet ar asumu vislielāko, citādi nav starpības starp Birmu un starp pirmo mīlestību – pelēks, izjusts, izbaudīts un izēsts pretī nāk viss pirmais, kas ne reizi neatkārtosies. Ieprogrammējiet to visu dziļumā – nervu šūnas vismazākajā planētiņā, padariet par savu neatņemamo, neiedomājamo bez jums, nepārtraukto, tikai tad tā ietietkņudēšana, tikai tad tā redzētniezēšana ar jūsu pašu dzīva kļūs un dzīvos un būs katrai stundai nevainība, un būs katram notikumam pirmā nakts. Zemi šupojošs, zaļš rīts pēc pirmās.
- 7. *** Ir tāds mūzikas instruments – rīts, viņš pats iespēlē pirmo akordu, pārējo visu tev pašam jāatmin un līdz vakaram jānospēlē, un, ja nospēlēsi, tev tiks tuvā Gauja un tālā taiga, zilgans vakars un pūkains rīts tavā bezmiegā nožļarkstēs asi kā uz cementa krītoša dzelzs, jo tur saplīsīs jaunā diena, kurai nobeigtās māsas žēl. Ir tāds mūzikas instruments – rīts, ir tāda prtitūra kā - dzīve, ir tādas lietas kā – spēks un nespēks. Un saule iedod tev pirmo stīgu.
- 8. *** Mīļais, kāp debesīs, pētī – kā sniegi krīt, tausti ar pirkstiem – no kā var lietus līt, krīti, lai zini, kā ir, kad krīt. Ja gribi lidot rīt. Mīļais, kāp debesīs, tur acis mīt, ar kurām pasauli ieraudzīt.
- 9. *** Lai bērni plūc pienenes. Bērniem piemīt ass saules trūkums Bet tev es neļaušu bradāt. Nē, es neaizstāvu kaut kādu puķi – es aizstāvu savu sauli. Man ir kaprīza saule – tā nespīd, ja nespīd pienenes apakšā. Un tajā dzirnavu dīķī tu auto nemazgāsi. Ne ēdamo karpu dēļ, bet tāpēc, ka es te atdzeros, sālītu standartu pārēdies. Un buldozers tev iedots, lai tu kļūtu badains buldogs un izkamptu dzīvu gabalu no manas dzimtenes miesas. Bet tu esi badains. Baigs ir tas bads – no lietu, domu un jūtu pārēšanās.
- 10. *** Kas ir aizsniegti griesti? Apziņa, ka par zemiem. Un kas ir noķerts vējš? Tas, kas par lēnu skrien. Kas ir sveloša sāpe? Ziņa, ka nesadzīst. Un kas ir tavs paša mūžs? Atzīšanās, ka īss. Kas ir tas, kāpēc stāvi? Bailes, ka varu sasniegt. Kas ir bailes, ko sasniegt? Bailes, ka nāksies iet. Un kas ir iešanas bailes? Bailes, ka sasniegšu atkal. Un tās bailes no – atkal? Tas, ka būs jāiet atkal. Kas ir tās iešanas šausmas? Tas, ka es nesaprotu lietas, kurām nav beigu.
- 11. *** Ja es necienu pretinieku, Tad es necienu savu cīņu, tad es apsmeju savu gribu, apšaubu savu spēku un viltoju, dzīve, tevi, par ko es vēl netieku cietumā, bet netverams gaisā pār galvu jau karājas spriedums. Ja es nespēku neatzīstu, Tad man nav Un dot nedrīkst man Spēku.
- 12. Slaloms Es nepiedalos tajā slalomā, Kur notis detonē, Kur krāsa degradē, Kur vārdi dezertē No savām pozīcijām... Es zinu elpu aizraujošo – Lejup! Bet kāpju elsodams un atstāju aiz sevis baltu “skujiņu”. Tāpat kāpj egles debesīs – ar skujiņu. Man tajās tukšās debesīs nav it nekā ko darīt – man vajag tikai pašu kāpumu. Pār savu nespēku, pār savu nevaļu, pār savu kūkumu, pār savu kūniņu... Cik mūmiju nav teikušas ka tūliņ piedzims tauriņš. Bet manas dzimtās zemes debesīs kāpj egles, un grūts ir kāpums, tāpēc kāpj ar skujiņu.
- 13. Klusums Tāds klusums, kuram pāri stāvēt vien sena tautasdziesma drīkst. Tāds klusums, kāda tikai nāvei… Varbūt pat tai nav vajadzīgs. No dziesmām atbrīvoti zari, un viļņu skaļās mutes ciet, un basām kājām pavasaris pār ūdeņiem kā Kristus iet. Tāds visaptverošs klusums ir te, Lai atjēgtos no dzīves pirts, Jo tādā klusumā var dzirdēt – Vai tev ir palikusi sirds. Un tajā klusumā man stāvēt, Lai mūži pāri galvai krīt. Tāds klusums, kuru tikai nāve Vēl klusāku var padarīt.
- 14. *** tās skrandas Man bail no zināšanas.tūlīt pievāc Bail. lupatlaši vēji… Bet dzīves stundas nedrīkst kavēt. Man plašums paveras. Es kāpju kailā kalnā, Tas plašums un, zinādams, man nav zināms! kas no tā pavērsies, Man bail no zināšanas. es nezinu. Un es esmu kā sakne plēšu Uzvarējis. zināšanas akmeni un nezinu vai tas nav bezgalīgs un visu laiku man kā sunim kaulu tikai cīnīšanās mokas atmetīs… Es kāpju. Kailais kalns no šķidras miglas tinas,
- 15. *** Es reizēm brīnījos pats – kāpēc jāpētī vārds kā neredzēts zvērs, kā neiedomājams svešzemju putns? Var iztikt nepētījis. un visi vārdi kļūst zvirbuļi – acs neapstājas, visi vārdi kļūst gaiss – acs neredz. Visi vārdi kļūst istabas temperatūras – acs neapstājas, acs neredz, auss nedzird un āda nejūt. Bet ja ir tā, tad kāpēc tiem vārdiem dzīvot? lai paliek nekad vēl neieraudzīti zvēri, nekad vēl neiedomāti putni, jo vārdu ikvienu tu katrureiz izrunā pirmoreiz.
- 16. *** Izdegušas ugunis pazīst pēc pelniem, izžuvušas upes – pēc smiltīm, cilvēku pazīst pēc nāves. Tāpēc tik stipri, dzīvs būdams, viņš meklē sevi. Pa zālēm. Pa mežiem. Pa debesīm. Zemi. Pa sakarībām. Un nesakarībām. Pa īstenībām. Un pasakām. Bet pasakas arī ir īstenības – pasakas dzīvo pēc teicēja nāves un pēc pasakas pazīst tās teicēju.
- 17. Gaidīšana Pār upju tušām, pār aizmigušām, es gaidu aršanas laiku un dzērves, kam sen bija jābūt jau pārnākušām. Es gaidu sudraba tvaiku pār tīrumu un sudraba cīruli pāri. Es gaidu visu laiku, un gaidot es esmu vārīgs kā asns no tās zemes, uz kuras es nedroši izrāpoju, bet kurā es ieiešu drošs. Es zinu, ka esmu šīs zemes bērns, nekāds viņas košums vai kronis, reizēm tā zaļā zālīte un reizēm – pērn, bet it nekad – iztaponis. Šai zemei es piederu ar visām jušanām, ar visiem smaidiem un veidiem, pār upju tušām, pār aizmigušām, vēI vienu savu piedzimšanu gaidīdams.
- 18. Ikdienišķais Ar ikdienas sīkumiem nokāvies, ap viņiem noskrējies šmaugi, vairs debesis nejūti, no kā līst, un zemi nejūti, no kā aug tavs prieks, tava sāpe un bērneļi, un tad lielais apmāns uznāk – kā vista pa smiltīm pēries, tu domā, ka esi ko uzaris. Ne vella! Uz sēkļa uzskrējis, un laiviņai ribas lūst – tu sīkumus neesi uzvarējis, bet centīgi iesprucis gūstā. Un tagad ap tevi jautri tas sīkumu cietumsargs ņerdz. Bet tā ir tā lielā dioprtija, ka sīkumus vispār neredzēt. Ja pātrūks prasība iekšķīgā pēc vienreizējā un dievišķā, tad pārvēršas ikdienišķajā pat mūsu maizīte dienišķā.
- 19. *** - Kas tev sāp? – bieži vien nejautā … «Kas radis rāpot, tas lidot nejaudā.» Tad kāpēc sen es zaļu virzu redzu uz Mēness un zaļu ķirzaku? Tad kāpēc zvaigžņu akā plaiksnī un zvīl un nepasakāmo man runā mīlestība? Kāpēc es, sīkais, saceļos pret, kad spalgā švīkā krītot mirst meteors? Mazs zemes rāpulis es tiešām esmu; bet, ja tas man sāp, vai es tur jau neesmu?
- 20. Laiks Es esmu redzējis – apstājas acis un nomirst laiks. Laiks – mirstīgs, mums paliek tā atmiņas, fotogrāfijas un maģiska nojauta, ar kuru uz zibensmirkli mēs reizēm ielecam bijušā laikā un retie – nākotnē. Man šodien apstājas acis no domām par to, kādi sev šķietam un – kādi pa īstam esam. Rets brīdis, Kad cilvēks ielec Esošā laikā.
- 21. Šo pašu svētāko tu neaizmirsti: Vai celies debesīs, vai jūras dzīlēs nirsti, Vai draugu pulkā dali savu prieku, Vai viens pats satiecies ar pretiniekuTu esi Latvija!